Jaunpiebalgas pagasts
Jaunpiebalga - Rīga -140 km
Jaunpiebalga - Drusti - Cēsis - 60 km
1933.gadā Jaunpiebalgai piešķirts biezi apdzīvotas vietas (ciema) statuss, 1950.gada 21.februārī - strādnieku ciemata (no 1961.gada - pilsētciemata) statuss. No 1949.līdz 1956.gadam Gaujienas rajona centrs.1957.gadā pievienots likvidētais Abrupes ciems, izveidojot Jaunpiebalgas lauku teritoriju. 1990.gadā Jaunpiebalga zaudēja pilsētciemata statusu un kopā ar lauku teritoriju tika reorganizēta par pagastu. Pagasta teritorija robežojas ar Drustu, Zosēnu, Vecpiebalgas, Rankas, Druvienas Liezeres pagastiem.
Jaunpiebalga atrodas Vidzemes augstienē - ar gleznainu apkārtni un pauguriem, kuriem ir savdabīgi nosaukumi - Vanagkalns, Viņķu kalns, Svētais, Cieres, Sila, Bāze, Priežu, Muižas, Kaiļa kalns. Sadalot pagasta teritoriju divās daļās, 15 km garumā līkumo Gauja ar daudzām pietekām -Tirzu, Pededzi, Musku, Tuliju, Abrupi, Degļupi, Virdīti no labās krasta, Ubeju, Mosteni, Strumpītus no kreisās krasta.
Piebalgā (vēstures avotos pirmo reizi minēta 1340.gadā) visos laikos dzīvojuši aktīvi ļaudis. Nosaukums radies no Balgas upītes Vecpiebalgā. Tur atradusies latgaliešu virsaiša Balgas pils. Savdabīgo ģeogrāfisko un reljefa apstākļu ietekmē zemes platības teritorijā veidojās nelielas.
Amatnieki - podnieki, kalēji, seglinieki, galdnieki, audēji - ar saviem izstrādājumiem bija pazīstami ne tikai tuvākajā apkārtnē, viņi tirgoja pītus meldru krēslus, ratus, kamanas, spožus, pīpes, ratu riteņus, lokus, pīpas, ķērnes, cibas, podus, tējnīcas, velveta tērps, audeklus. Tika darinātas ādas un kokas tupeles. Vietējie amatnieki sviestu gatavoja ārzemju tirgiem, kā arī tie, kas gribēja izbrūvēt garšīgu alu, audzēja apiņus.
Zosēnu pagasts
Zosēnu pagasts kā pašvaldību vienība izveidojās pēc Otrā pasaules kara. Tas aptvēra senās Piebalgas novada teritoriju, bet pagasta ziemeļdaļa agrāk ietilpa Drustu pagastā.
Viena no ievērojamākajām seno piebaldzēnu mītņu vietām neapšaubāmi ir Kāpurkalns. Vēsturiskās liecības vēsta, ka pagātnē te bijusi rosīga saimnieciskā, garīgā un kultūras dzīve.
Arī mūsdienās apmeklētāji, klausoties Gunta Gailīša stāstu par Skrāģu krogu, ar lielu interesi vēro pārmaiņas. Skrāģu krogs, gar kuru senāk gāja ceļš uz Pēterburgu, bet padomju laikos bija teļu ferma, pārvērties par muzeju. Muzeja saimnieks stāsta par to, ka šī vieta atrodas strap četriem kalniem: Elku (Rata) kalnu, Tirgskalnu (Karātavu kalnu), Kāpurkalnu un Oļu kalnu.
Skrāģu krogs un Māras ezers ar diviem svētakmeņiem - lielo, pelēko Māras akmeni un mazo, sārto Māras akmeni.
Par šīm vietām ir dažādi nostāsti - gan par Māras baznīcas nogrimšanu ezerā, gan Ziemeļu kara laiku, gan pašu Māru, kas dzīvojusi starp cilvēkiem.
Ir tautas teicēju liecības, ka cilvēki divreiz gadā sabraukuši, lai izmantotu ezera dziedinošo spēku.
Netālu no Skrāģu kroga esošajā Tirgskalnā notikuši dažādi tirgi, kuros ļaudis pulcējušies drīz pēc saullēkta. Tirgū ne tikai tirgojušies, bet ari ieradušies, dziedājuši Māras dziesmas un pat dancojuši. Elku kalna virsotnē senāk bijuši akmens elku tēli. Tur kādreiz esot audzis ozols un blakus tam bijis akmens ziedošanai. No šejienes katrā gadalaikā uz visām pusēm paveras skaista ainava. Šobrīd kalns apaudzis ar pīlādžiem un kadiķiem, bet virsotnē redzams 1905. gadā datēts robežakmens.
Kāpurkalna apkārtnē Livonijas laikā pastāvējusi muiža Toreiz saukta par Virdeni (Wurden). Kāpurkalna vārds cēlies no vēlāk lietotās vācošā nosaukuma Kapershof (Kapukalns vai Līķumuiža). Zosēnu muižā izveidojās Kāpurkalns. Muiža pirmoreiz minēta 1688.gadā un vienmēr bijis kā valsts īpašums - kroņa muiža).
Vecpiebalgas - Gaujaskroga - Drustu lielceļa tuvumā atrodas vairākas mājas un māju puduri Magonas ( Kalna-, Lejas-, Sila-, Krasta-, Tīrum; Gaujas-, Liepkaln, Diev), Zeikari (Jaun, Vec, Kalna-, Liel, Maz, Vidus-), Urles (Vec, Kalna-, Lejas-) un Ķenci (Vec, Kalna-, Lejas-, Gaujas-, Maz). Spulgu apkārtnē ir dižkadiķis un liels akmens. Teritorijai ir raksturīgi romāna ''Mērnieku laiki'' varoņbet Ķencis un Urles, kuriem Piebalgā tika veidotas prototipu dzīves vietas, starp tiem Ķenča kalns ar plašu skatu uz apkārtni.